Kazhes pierakstu burtnīca

Sekojot vairākiem gadiem bez pastāvīgas studentu komandas, kas piedalītos meistarsacīkstēs, 1929. gadā izveidota organizācija "Universitātes sports" (US), kas uzsāka spēlēšanu Rīgas meistarsacīkšu B klasē (zemākajā līmenī). Gadu vēlāk US šajā turnīrā jau uzvarēja, bet 1931. gadā - izcīnīja otro vietu Rīgas 1. līgas turnīrā. Būtiskākā atšķirība starp "Universitātes sportam" un tā priekšteci LUASB bija tajā, ka US bija veidots ar stingru mērķi - lai visi labākie studējošie sportisti pārstāvētu tieši šo organizāciju, un tas darbojās ne tikai futbolā.

Tā jau 1930. gadā US papildinājās ar vairākiem labi zināmiem futbolistiem: Artēmiju Podnieku no LSB, Džemu Raudziņu un Andreju Krisonu no JKS, Edgaru Rūju un Monvidu Lazdu no Liepājas Olimpijas. Tiesa, jāatzīst, ka šie visi sportisti (izņemot varbūt Podnieku) tobrīd vēl bija jaunie un perspektīvie, nevis skaļi vārdi, ko gan ietekmēja apstāklis, ka patiesībā tobrīd arī nebija daudz aktīvu studējošu futbolistu (divdesmito gadu pirmajā pusē liela daļa Latvijas izlases kandidātu bija studenti).

Arī 1932. gadā US pirmajā līgā bija otrie, taču ar pamatīgiem drāmas elementiem - tās sacensība ar ebreju komandu "Hakoah" kļuva par skandalozāko notikumu brīvvalsts futbolā, pāraugot arī etniskos konfliktos. Spēles nācās aizvadīt vairākas reizes, katra nākamā sacensība bija rupjāka gan laukumā, gan ārpus tā. Beigās no šī dueļa kā uzvarētāja izgāja "Hakoah". Arī turpmākajos gados attiecības starp US un "Hakoah" līdzjutējiem bija asumu pilnas.

Gadu vēlāk US pirmās līgas turnīru uzvarēja, taču kāroto vietu Virslīgā tāpat nedabūja, reģionālo meistaru turnīrā piekāpjoties Liepājas ASK komandai. Un tikai 1934. gads beidzot kļuva par to, kad US izcīnīja vietu Virslīgā - vispirms sīvā cīņā izdevās apsteigt konkurentes Rīgas 1. līgas turnīra ietvaros, bet tad arī uzvarēt pārspēlēs Cēsu SB un Liepājas Drāšfabrikas komandas.

Savā debijas gadā Virslīgā US guva sensacionālus panākumus - izcīnīja trešo vietu. Līdzīgi sekmīgi iepriekš Virslīgā bija ienākusi tikai "Vanderera" komanda, taču tās sastāvā vēl 1. līgas turnīrā bija spēlējuši futbolisti ar ne tikai Virslīgas, bet arī Latvijas izlases pieredzi, kamēr US rindās slavenākais futbolists bija Andrejs Krisons, kura kontā bija viena spēle izlasē vēl kā US pārstāvim, komandai spēlējot pirmajā līgā, kamēr labāk zināmais sportists komandas rindās bija Leonīds Vedējs, taču viņa atpazīstamību veidoja pieredze Latvijas ledushokeja izlasē.

Turpmākie gadi Universitātes sporta komandai bija raibi. Lielākā virsotne - spēlēšana Latvijas kausa finālā 1937. gadā, taču bija arī iekšējas nesaskaņas komandā, kuru dēļ 1938. un 1939. gados brīžiem US komandas sastāvs nekādi neatbilda Virslīgas līmenim, un liela daļa tās futbolistu pat vēl nebija studiju gados. Arī rezultāti šajā laikā cieta. Rādītājs tam, cik lielas jukas šajā laikā bija US komandā - 1937./38. gada Virslīgas sezonā šīs komandas sastāvā Virslīgā uzspēlēja ne mazāk kā 30 futbolisti (salīdzinājumam - Latvijas meistarvienībai Liepājas Olimpijai šajā sezonā pietika ar 15 futbolistiem). Vienīgais futbolists US sastāvā, kas piedalījās gandrīz visās spēlēs, bija Roberts Bluķis. Un tas - apstākļos, kad maiņas spēles gaitā nebija atļautas, un kopā sezonā US aizvadīja tikai 12 spēles. Sezonas sākumā, kad "Universitātes sports" vēl spēlēja kaujas sastāvā, arī rezultāti bija labi, kamēr vēlāk nāca tādi rezultāti kā 1:6, 0:7, 0:12. Tas gan neliedza US ar "Hakoah" dalīt piekto/sesto vietu Virslīgā, jo V. Ķuzes komandu pēc pirmā riņķa likvidēja, bet Jelgavas Aizsargu komanda bija pavisam bezcerīga.

Kontrastam - lieliskais US sasniegums 1937. gada Latvijas kausa izcīņā - pirmajā reizē, kad šis turnīrs bija pacelts citā līmenī, atbilstoši Kārļa Ulmaņa prasībai tajā piedaloties visām Latvijas futbola komandām. Ceļā uz finālu studentu komanda pārspēja Rēzeknes Spartu, Liepājas ASK, Rīgas Makkabi, Rīgas ASK un V. Ķuzes komandu, tiekot pie sacensības ar RFK, kur gan nācās piedzīvot zaudējumu ar 0:2.

Smaga US izvērtās arī pēdējā Virslīgas sezona - tā ar Rīgas Krievu sporta biedrības (RKSB) komandu cīnījās par priekšpēdējo vietu turnīra tabulā, un, visticamāk būtu šajā cīņā zaudējusi, ja ne administratīvais revanšs pret principiālajiem pretiniekiem no "Hakoah" - proti, zaudējusi spēlē, US iesniedza protestu par to, ka "Hakoah" basketbola komanda (!) bija diskvalificēta par kaut kādu finansiālu pārkāpumu, un rezultātā šo sodu piemēroja arī futbolistiem. Izklausās pilnīgi absurdi, un ar to US tika septītajā vietā, bet "Hakoah" zaudēja trešo vietu un noslēdza sezonu kā ceturtie. Tiesa, sevišķi vērts censties US nebija, jo sekoja Latvijas okupācija un vietai Virslīgā vairs sevišķas nozīmes nebija.

Labākie US komandas vārtu guvēji Virslīgā: Roberts Bluķis, Edgars Klāvs, Egons Barotājs, Andrejs Jesens. Tāpat brīvvalsts gadu US futbolistu vidū izceļami Arvīds Vanags, Augusts Ozols, Voldemārs Gulēns, Edmunds Āboliņš, Džems Raudziņš, Andrejs Jessens, Andrejs Krisons, Edgars Rūja un Egons Barotājs.

1940. gada rudenī gan Virslīgas turnīru uzsāka, paplašinātu līdz desmit komandām, arī ar US to rindās, taču, kad bija aizvadītas sešas spēļu kārtas, viss sports okupētajā Latvijā tika apturēts un neatkarīgās Latvijas sporta vienības - likvidētas.

Ar zināmu piespiešanos var teikt, ka 1941. gada pavasarī US ar citu nosaukumu - kā ŪFK jeb Ūniversitātes fizkultūras kolektīvs - uzsāka LPSR virslīgas sezonu. Taču faktiski tā bija pavisam cita komanda. Tikai trīs futbolisti, kas sezonas pirmajā spēlē pārstāvēja ŪFK, iepriekš bija spēlējuši US komandā Virslīgā: Armands Brutāns, Juris Ikners un Andrejs Krisons. Atsevišķās spēlēs piedalījās arī US ilggadīgais līderis Roberts Bluķis. Līdz kara starp nacistisko Vāciju un PSRS sākumam ŪFK paspēja aizvadīt piecas spēles čempionātā, četras no tām zaudēt un reizi spēlējot neizšķirti.

Vācu okupācijas apstākļos ŪFK vietā nāca komanda ar nosaukumu "Studenti", kuras sastāvs bija pa vidu starp US un ŪFK. 1941. gada Rīgas rudens futbola turnīrā "Studenti" izcīnīja sesto no astoņām vietām. Tur gan jāpiebilst, ka 1941. gadā vēl savu darbību nebija atjaunojusi teju neviena no tradicionālajām Latvijas futbola vienībām, par turnīra uzvarētājiem kļuva Bekona Eksporta futbolisti, kuru rindās spēlēja arī bijušais US līderis Roberts Bluķis.

Arī turpmākajos kara gados studentu komandai, kas 1942. gadā gan atguva savu vēsturisko nosaukumu "Universitātes sports", sevišķi nesekmējās, tā bija viduvēja komanda Rīgas meistarsacīkstēs, Latvijas meistarsacīkšu fināliem nekvalificējoties. Tās rindās uzspēlēja bijušais Latvijas izlases futbolists Aleksejs Auziņš, Harijs Mellups. Nopietni komanda pastiprinājās 1944. gada pavasarī, kad tai pievienojās virkne bijušo Rīgas vilku futbolistu: Jānis Bebris, Alberts Šeibelis, Vladimirs Šeino, Hugo Vītols un citi. Šādā pastiprinātā sastāvā US piedalījās kvalifikācijas spēlē par vietu Virslīgā, kur piekāpās "Ausekļa" komandai, kurā skaļu uzvārdu nebija, toties komanda bija saspēlējusies. Pirmās līgas turnīrā US gan spēlēja pārliecinoši, taču frontes tuvošanās dēļ sezonu pārtrauca, un ar to arī noslēdzās "Universitātes sporta" komandas pastāvēšana.